Marisol,

Hei, es esmu Marisol.

Man ir divdesmit, esmu no Kolumbijas, un jau agri sapratu, ka reizēm nekustīgs skatiens spēj provocēt daudz vairāk nekā jebkura kustība.

Man nevajag būt skaļai, lai mani pamanītu. Man patīk tas klusais karstums, mirklis, kad tu saproti, ka es vēroju tevi, kamēr tu vēro mani.

Es runāju tieši, bet klausos ilgāk, nekā vairums mana vecuma meiteņu uzskatītu par vajadzīgu. Un, kad vārdi savu darbu ir izdarījuši, es ļoti labi zinu, kam jāseko tālāk. Lūpas. Rokas. Temps. Spiediens.

Man patīk tas mirklis tieši pirms tiek novilkta pirmā drēbju kārta. Un man patīk apziņa, ka vienā skatienā tu jau esi pamanījis gan manas brilles, gan mežģīnes.

Ja tu izvēlies mani, tu neizvēlies tikai skaistu pozu. Tu izvēlies sievieti, kura pati zina, kādu iespaidu vēlas radīt, prot to noturēt un precīzi zina, kurā brīdī ļauties.

Nāc, ja meklē tieši šo sajaukumu, jaunu, pārliecinātu un nerātnu jau pirms durvis aizveras.